Padomju Krieviju's guest appearances

Padomju Krieviju

Šīs dienas acīm

Šī diena vēsturē

J.S. Baha

Padomju Savienībai

Nikolajs II

Padomju Savienība

Latvijas Republiku

Mao Dzeduna

Vinstons Čerčils

Tālava Jundža

Padomju Krievijas

Jenss Reihs

Josifs Staļins

Jāni Cimz

Fridrihs Briedis

Matīsu Gricmani

Uldis Neiburgs

OwlTail

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam.Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu.Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu. Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.

Miera līgums starp Poliju un Padomju Krieviju, noslēdzoties karadarbībai

Pirms 100 gadiem – 1920. gada 14. oktobrī – Igaunijas pilsētā Tartu tika noslēgts miera līgums starp Somiju un Padomju Krieviju. Tāpat kā agrāk togad noslēgtie Padomju Krievijas līgumi ar Baltijas valstīm, arī šis mierlīgums ar Somiju veidoja boļševiku valsts attiecības ar jaunajām valstīm, kas bija tapušas uz Krievijas impērijas drupām. Diemžēl, Tartu līguma nosacījumi palika spēkā vien pāris desmitgades, līdz Staļina režīms uzsāka agresiju pret savām mazākajām kaimiņvalstīm.Senā Igaunijas universitātes pilsēta Tartu 1920. gadā kļuva par vienu no Ziemeļaustrumeiropas politiskajiem krustpunktiem. 2. februārī šeit mierlīgumu ar Padomju Krieviju kā pirmā no bijušās cara impērijas teritorijā tapušajām jaunajām nacionālajām valstīm noslēdza Igaunija. Tā paša gada jūnijā te sākās miera sarunas starp Padomju Krieviju un Somiju, kas vaiņagojās ar līguma parakstīšanu 1920. gada 14. oktobrī.Somija Krievijas impērijas sastāvā baudīja plašu autonomiju, t.sk. tai bija arī savs parlaments. Kad 1917. gada novembrī varu Krievijā sagrāba boļševiki, kuri sludināja visu tautu pašnoteikšanos, 6. decembrī parlaments Helsinkos pieņēma Somijas neatkarības deklarāciju. Iespējams, ka pašiem somiem necerēti ātri, Ļeņina vadītā valdība 1917. gada 31. janvārī atzina bijušās autonomijas neatkarību. Tomēr somu radikāli kreisie, kurus atbalstīja joprojām valstī izvietotās boļševizētās krievu armijas daļas, uzsāka bruņotu cīņu pret pilsoniskajiem spēkiem. Pilsonisko valdību atbalstīja Vācija, nosūtot uz Somiju vācu divīziju, kuru komandēja ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kuram vēlāk bija nozīmīga loma arī Latvijas Neatkarības karā. Ar vācu un zviedru brīvprātīgo atbalstu sarkanie somi līdz maija vidum tika sakauti, un viņu paliekas atkāpās pāri robežai, pie kam šis pilsoņu karš prasīja apmēram 36 000 somu un apm. 3000 konfliktā iesaistīto krievu, vācu un zviedru karotāju dzīvības.Daļa somu politiķu un arī bruņoto spēku virspavēlnieks Karls Gustavs Mannerheims loloja domu par tālāku uzbrukumu uz austrumiem, lai pievienotu Somijai arī etniski radniecīgo karēļu apdzīvotos apgabalus. Šos plānus gan neatbalstīja Vācija, pie tam tie varēja novest pie militāras sadursmes ar Antantes valstīm, ciktāl Eiropā vēl turpinājās Pirmais pasaules karš, un Somija de facto bija Vācijas sabiedrotā. Galu galā somu regulārā armija ieņēma tikai dažus pierobežas apgabalus, un plašākas operācijas t.s. „brāļu karu” laikā izvērsa tikai somu brīvprātīgo vienības. Balto somu parādīšanos Karēlijā apsveica turienes turīgie zemnieki, kuri jau bija izbaudījuši pārtikas rekvizīcijas un pretkulaku akcijas, taču pārējie, sevišķi lielākās pilsētas Petrozavodskas proletārieši, uztvēra somus kā iebrucējus. Neko daudz šai situācijā nemainīja arī pasaules kara beigas un Vācijas sakāve. No vienas puses, Antante tagad labprāt būtu redzējusi Somiju kā daļu no pretboļševistiskajiem spēkiem, no otras – tas nozīmēja somu savienību ar krievu baltgvardu kustību, kurā arvien noteiktāk dominēja vienotās un nedalāmās impērijas atjaunotāji, tātad – Somijas neatkarības pretinieki. Kad 1920. gada sākumā kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņkarā sarkanie gūst virsroku, bet tajā pašā laikā ir gatavi piedāvāt pieņemamus miera noteikumus jaunajām nacionālajām valstīm, arī Somijas politiskajās aprindās pārsvaru guva miera piekritēji.Miera sarunām Tartu sākoties, Somijas elitē joprojām nebija vienprātības par vēlamo pozīciju. Ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti loloja idejas par vismaz daļas Karēlijas iegūšanu, taču delegācijas vadītājs, vēlākais Somijas prezidents Juho Kusti Pāsikivi bija citās domās. Padomju delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija arī latviešu lielinieks Jānis Bērziņš, savukārt cerēja atbīdīt robežu tālāk no Petrogradas. Galīgais mierlīguma variants bija Somijai gana izdevīgs. Atsakoties no pretenzijām uz diviem apriņķiem Karēlijas rietumos, Somija ziemeļos ieguva Petsamo apriņķi līdz ar neaizsalstošu ostu pie Barenca jūras. Kā vēlāk, pēc tam, kad Somija bija zaudējusi daļu savas teritorijas padomju agresijas rezultātā, izteicās Juho Pāsikivi, Tartu noteiktās robežas bijušas somiem pārāk izdevīgas, lai paliktu tādas vienmēr.

Pirms 100 gadiem – 1920. gada 14. oktobrī – Igaunijas pilsētā Tartu tika noslēgts miera līgums starp Somiju un Padomju Krieviju. Tāpat kā agrāk togad noslēgtie Padomju Krievijas līgumi ar Baltijas valstīm, arī šis mierlīgums ar Somiju veidoja boļševiku valsts attiecības ar jaunajām valstīm, kas bija tapušas uz Krievijas impērijas drupām. Diemžēl, Tartu līguma nosacījumi palika spēkā vien pāris desmitgades, līdz Staļina režīms uzsāka agresiju pret savām mazākajām kaimiņvalstīm. Senā Igaunijas universitātes pilsēta Tartu 1920. gadā kļuva par vienu no Ziemeļaustrumeiropas politiskajiem krustpunktiem. 2. februārī šeit mierlīgumu ar Padomju Krieviju kā pirmā no bijušās cara impērijas teritorijā tapušajām jaunajām nacionālajām valstīm noslēdza Igaunija. Tā paša gada jūnijā te sākās miera sarunas starp Padomju Krieviju un Somiju, kas vaiņagojās ar līguma parakstīšanu 1920. gada 14. oktobrī. Somija Krievijas impērijas sastāvā baudīja plašu autonomiju, <a href="http://t.sk" rel="nofollow" target="_blank">t.sk</a>. tai bija arī savs parlaments. Kad 1917. gada novembrī varu Krievijā sagrāba boļševiki, kuri sludināja visu tautu pašnoteikšanos, 6. decembrī parlaments Helsinkos pieņēma Somijas neatkarības deklarāciju. Iespējams, ka pašiem somiem necerēti ātri, Ļeņina vadītā valdība 1917. gada 31. janvārī atzina bijušās autonomijas neatkarību. Tomēr somu radikāli kreisie, kurus atbalstīja joprojām valstī izvietotās boļševizētās krievu armijas daļas, uzsāka bruņotu cīņu pret pilsoniskajiem spēkiem. Pilsonisko valdību atbalstīja Vācija, nosūtot uz Somiju vācu divīziju, kuru komandēja ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kuram vēlāk bija nozīmīga loma arī Latvijas Neatkarības karā. Ar vācu un zviedru brīvprātīgo atbalstu sarkanie somi līdz maija vidum tika sakauti, un viņu paliekas atkāpās pāri robežai, pie kam šis pilsoņu karš prasīja apmēram 36 000 somu un apm. 3000 konfliktā iesaistīto krievu, vācu un zviedru karotāju dzīvības. Daļa somu politiķu un arī bruņoto spēku virspavēlnieks Karls Gustavs Mannerheims loloja domu par tālāku uzbrukumu uz austrumiem, lai pievienotu Somijai arī etniski radniecīgo karēļu apdzīvotos apgabalus. Šos plānus gan neatbalstīja Vācija, pie tam tie varēja novest pie militāras sadursmes ar Antantes valstīm, ciktāl Eiropā vēl turpinājās Pirmais pasaules karš, un Somija de facto bija Vācijas sabiedrotā. Galu galā somu regulārā armija ieņēma tikai dažus pierobežas apgabalus, un plašākas operācijas t.s. „brāļu karu” laikā izvērsa tikai somu brīvprātīgo vienības. Balto somu parādīšanos Karēlijā apsveica turienes turīgie zemnieki, kuri jau bija izbaudījuši pārtikas rekvizīcijas un pretkulaku akcijas, taču pārējie, sevišķi lielākās pilsētas Petrozavodskas proletārieši, uztvēra somus kā iebrucējus. Neko daudz šai situācijā nemainīja arī pasaules kara beigas un Vācijas sakāve. No vienas puses, Antante tagad labprāt būtu redzējusi Somiju kā daļu no pretboļševistiskajiem spēkiem, no otras – tas nozīmēja somu savienību ar krievu baltgvardu kustību, kurā arvien noteiktāk dominēja vienotās un nedalāmās impērijas atjaunotāji, tātad – Somijas neatkarības pretinieki. Kad 1920. gada sākumā kļuva skaidrs, ka Krievijas pilsoņkarā sarkanie gūst virsroku, bet tajā pašā laikā ir gatavi piedāvāt pieņemamus miera noteikumus jaunajām nacionālajām valstīm, arī Somijas politiskajās aprindās pārsvaru guva miera piekritēji. Miera sarunām Tartu sākoties, Somijas elitē joprojām nebija vienprātības par vēlamo pozīciju. Ārlietu ministrs Rūdolfs Holsti loloja idejas par vismaz daļas Karēlijas iegūšanu, taču delegācijas vadītājs, vēlākais Somijas prezidents Juho Kusti Pāsikivi bija citās domās. Padomju delegācija, kuras sastāvā, starp citu, bija arī latviešu lielinieks Jānis Bērziņš, savukārt cerēja atbīdīt robežu tālāk no Petrogradas. Galīgais mierlīguma variants bija Somijai gana izdevīgs. Atsakoties no pretenzijām uz diviem apriņķiem Karēlijas rietumos, Somija ziemeļos ieguva Petsamo apriņķi līdz ar neaizsalstošu ostu pie Barenca jūras. Kā vēlāk, pēc tam, kad Somija bija zaudējusi daļu savas teritorijas padomju agresijas rezultātā, izteicās Juho Pāsikivi, Tartu noteiktās robežas bijušas somiem pārāk izdevīgas, lai paliktu tādas vienmēr.

14. oktobris. Noslēgts miera līgums Somiju un Padomju Krieviju

1920. gada 2.februārī Igaunijas pilsētā Tartu tika noslēgts miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju. Tas bija pirmais miera līgums, kuru Krievija noslēdza ar kādu no jaundibinātajām Austrumeiropas valstīm. Par Tartu līgumu starp Igauniju un Krieviju stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Miera līgums starp Igauniju un Padomju Krieviju