Nikolajs II's guest appearances

Nikolajs II

Šīs dienas acīm

Šī diena vēsturē

J.S. Baha

Padomju Savienība

Latvijas Republiku

Mao Dzeduna

Padomju Savienībai

Padomju Krieviju

Vinstons Čerčils

Tālava Jundža

Padomju Krievijas

Jenss Reihs

Josifs Staļins

Jāni Cimz

Fridrihs Briedis

Matīsu Gricmani

Uldis Neiburgs

OwlTail

Kas zina, kā būtu risinājusies toreizējās Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaita, ja 1917. gada 7. martā (pēc jaunā stila; pēc vecā stila – 22. februārī), Krievijas cars Nikolajs II nebūtu pieņēmis liktenīgo lēmumu doties prom no galvaspilsētas Petrogradas un armijas štābu. Viņa prombūtnē galvaspilsētā uzliesmoja nemieri, kas pārauga revolūcijā, un dažās dienās gadsimtiem senā Krievijas monarhija beidza pastāvēt.Notikumi, kas radikāli mainīja Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaitu, sāka risināties toreizējā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā 1917. gada 23. februārī pēc vecā jeb 8. martā pēc jaunā stila. Jau pāris dienas iepriekš situācija dažos galvaspilsētas rajonos bija nemierīga – karš bija iedragājis apgādi, parādījās maizes trūkums. Tomēr varas iestādes šķita kontrolējam stāvokli, tāpēc cars Nikolajs II 7. martā pameta Petrogradu un devās uz armijas galveno štābu nepilnus astoņsimt kilometrus attālajā Mogiļevā.Tā galvaspilsēta palika bez valdnieka, kura rokās bija koncentrētas visas nozīmīgākās varas funkcijas. Pēc savas iniciatīvas cars bija pārņēmis arī armijas augstāko vadību, līdz ar to ar viņu tagad asociējās visas likstas, kuras Krievijai bija nesis Pirmais pasaules karš. Nenākas brīnīties, ka 8. martā sociālistu sarīkotie Strādnieču dienas gājieni strauji pārauga protesta demonstrācijās, kur lozungam „Maizi!” drīz pievienojās otrs – „Nost ar karu!” – un tad jau arī trešais: „Nost ar patvaldību!” Demonstrantu skaits no nepilniem 130 000 pirmajā nemieru dienā pieauga līdz vairāk nekā 300 000 trešajā, savukārt varas mēģinājumi ar policijas un armijas spēkiem masu protestus apvaldīt tikai vēl vairāk uzkurināja situāciju.Zaldātu Petrogradā bija daudz, pat pārāk daudz. Kazarmās, kur miera laikā bija uzturējušies ap 20 000 kareivju, tagad bija sabāzti ap 160 000. Šie svaigi mobilizētie lauku puiši tika gatavoti nosūtīšanai uz fronti, taču turp doties, saprotams, viņiem bija maz prieka. Lozungs „Nost ar karu!”, kas plīvoja pār manifestantu galvām, nepārprotami saskanēja arī ar viņu izjūtām. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 12. martā, kad kareivji sāka masveidā pāriet strādnieku pusē, un šī daļēji bruņotā demonstrantu masa, kas jau sasniedza pusmiljonu, pārņēma Petrogradu savā varā. Policisti bēga un slēpās, daudzi tika nogalināti; tāpat arī daudzi virsnieki. Sacēlušies atbrīvoja cietumniekus, ieņēma valdības ēkas, tai skaitā Valsts domes rezidenci Taurijas pilī.Cars jau 11. martā bija izsludinājis divu mēnešu pārtraukumu likumdevēju darbā, taču tagad, bruņotā pūļa ielenkumā, lielākā daļa domnieku izšķīrās nepakļauties valdnieka pavēlei un izveidoja Pagaidu komiteju, kas sevi pasludināja par varas nesēju. Daudzus vecās valdības ministrus arestēja.14. martā cars mēģināja nokļūt atpakaļ galvaspilsētā, taču arī dzelzceļa darbinieki vairs nepakļāvās viņa pavēlēm. Galu galā cara vilciens tika līdz Pleskavai, kur ar Nikolaju sastapās Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Ruzskis. Tieši viņam piekrita nepateicīgais uzdevums Pagaidu valdības un arī armijas vadības vārdā pārliecināt caru par radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Sākotnēji Nikolajs negribēja piekrist pat konstitucionālai monarhijai. Tomēr ziņas no Petrogradas kļuva arvien draudīgākas. Kad 15. marta rītā cars galu galā bija gatavs piekāpties, Pagaidu komitejas vadītājs Mihails Rodzjanko no galvaspilsētas ziņoja, ka šis jau ir nokavēts risinājums un Nikolaja palikšana tronī vairs nav iespējama. Līdzīgu viedokli pauda arī vairums armijas augstāko komandieru un arī cara tēvocis, ietekmīgais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Kad tai pašā dienā Pleskavā ieradās Pagaidu komitejas pārstāvji Gučkovs un Šuļgins, Nikolajs viņiem paziņoja, ka gatavs atteikties no troņa, kuru nodeva brālim lielkņazam Mihailam Aleksandrovičam. Savukārt Mihails, acīmredzot jau nopratis valstī notiekošo pārmaiņu mērogus, nākamajā dienā atteicās troni pieņemt, atstādams monarhijas jautājuma izlemšanu jaunveidojamam likumdevējam orgānam – Krievijas Satversmes sapulcei. Tā 1917. gada 3. martā pēc vecā jeb 16. martā pēc jaunā stila Krievijas monarhija beidza pastāvēt.

Kas zina, kā būtu risinājusies toreizējās Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaita, ja 1917. gada 7. martā (pēc jaunā stila; pēc vecā stila – 22. februārī), Krievijas cars Nikolajs II nebūtu pieņēmis liktenīgo lēmumu doties prom no galvaspilsētas Petrogradas un armijas štābu. Viņa prombūtnē galvaspilsētā uzliesmoja nemieri, kas pārauga revolūcijā, un dažās dienās gadsimtiem senā Krievijas monarhija beidza pastāvēt. Notikumi, kas radikāli mainīja Krievijas impērijas un visas pasaules vēstures gaitu, sāka risināties toreizējā Krievijas galvaspilsētā Petrogradā 1917. gada 23. februārī pēc vecā jeb 8. martā pēc jaunā stila. Jau pāris dienas iepriekš situācija dažos galvaspilsētas rajonos bija nemierīga – karš bija iedragājis apgādi, parādījās maizes trūkums. Tomēr varas iestādes šķita kontrolējam stāvokli, tāpēc cars Nikolajs II 7. martā pameta Petrogradu un devās uz armijas galveno štābu nepilnus astoņsimt kilometrus attālajā Mogiļevā. Tā galvaspilsēta palika bez valdnieka, kura rokās bija koncentrētas visas nozīmīgākās varas funkcijas. Pēc savas iniciatīvas cars bija pārņēmis arī armijas augstāko vadību, līdz ar to ar viņu tagad asociējās visas likstas, kuras Krievijai bija nesis Pirmais pasaules karš. Nenākas brīnīties, ka 8. martā sociālistu sarīkotie Strādnieču dienas gājieni strauji pārauga protesta demonstrācijās, kur lozungam „Maizi!” drīz pievienojās otrs – „Nost ar karu!” – un tad jau arī trešais: „Nost ar patvaldību!” Demonstrantu skaits no nepilniem 130 000 pirmajā nemieru dienā pieauga līdz vairāk nekā 300 000 trešajā, savukārt varas mēģinājumi ar policijas un armijas spēkiem masu protestus apvaldīt tikai vēl vairāk uzkurināja situāciju. Zaldātu Petrogradā bija daudz, pat pārāk daudz. Kazarmās, kur miera laikā bija uzturējušies ap 20 000 kareivju, tagad bija sabāzti ap 160 000. Šie svaigi mobilizētie lauku puiši tika gatavoti nosūtīšanai uz fronti, taču turp doties, saprotams, viņiem bija maz prieka. Lozungs „Nost ar karu!”, kas plīvoja pār manifestantu galvām, nepārprotami saskanēja arī ar viņu izjūtām. Kritiskais lūzuma punkts iestājās 12. martā, kad kareivji sāka masveidā pāriet strādnieku pusē, un šī daļēji bruņotā demonstrantu masa, kas jau sasniedza pusmiljonu, pārņēma Petrogradu savā varā. Policisti bēga un slēpās, daudzi tika nogalināti; tāpat arī daudzi virsnieki. Sacēlušies atbrīvoja cietumniekus, ieņēma valdības ēkas, tai skaitā Valsts domes rezidenci Taurijas pilī. Cars jau 11. martā bija izsludinājis divu mēnešu pārtraukumu likumdevēju darbā, taču tagad, bruņotā pūļa ielenkumā, lielākā daļa domnieku izšķīrās nepakļauties valdnieka pavēlei un izveidoja Pagaidu komiteju, kas sevi pasludināja par varas nesēju. Daudzus vecās valdības ministrus arestēja. 14. martā cars mēģināja nokļūt atpakaļ galvaspilsētā, taču arī dzelzceļa darbinieki vairs nepakļāvās viņa pavēlēm. Galu galā cara vilciens tika līdz Pleskavai, kur ar Nikolaju sastapās Ziemeļu frontes virspavēlnieks ģenerālis Ruzskis. Tieši viņam piekrita nepateicīgais uzdevums Pagaidu valdības un arī armijas vadības vārdā pārliecināt caru par radikālu pārmaiņu nepieciešamību. Sākotnēji Nikolajs negribēja piekrist pat konstitucionālai monarhijai. Tomēr ziņas no Petrogradas kļuva arvien draudīgākas. Kad 15. marta rītā cars galu galā bija gatavs piekāpties, Pagaidu komitejas vadītājs Mihails Rodzjanko no galvaspilsētas ziņoja, ka šis jau ir nokavēts risinājums un Nikolaja palikšana tronī vairs nav iespējama. Līdzīgu viedokli pauda arī vairums armijas augstāko komandieru un arī cara tēvocis, ietekmīgais lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs. Kad tai pašā dienā Pleskavā ieradās Pagaidu komitejas pārstāvji Gučkovs un Šuļgins, Nikolajs viņiem paziņoja, ka gatavs atteikties no troņa, kuru nodeva brālim lielkņazam Mihailam Aleksandrovičam. Savukārt Mihails, acīmredzot jau nopratis valstī notiekošo pārmaiņu mērogus, nākamajā dienā atteicās troni pieņemt, atstādams monarhijas jautājuma izlemšanu jaunveidojamam likumdevējam orgānam – Krievijas Satversmes sapulcei. Tā 1917. gada 3. martā pēc vecā jeb 16. martā pēc jaunā stila Krievijas monarhija beidza pastāvēt.

7. marts. Cars Nikolajs II 1917.gadā pamet Petrogradu

1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.

1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.

Cars Nikolajs II ģimenes nogalināšana 1918. gadā

Matilde Kšesiņska

Jau pāris nedēļas arī Latvijā var noskatīties režisora Alekseja Učitjeļa (Aleksey Uchitel) filmu “Matilde” - stāsts par Krievijas pēdējā cara Nikolaja II Romanova jaunības dēku ar Imperatora teātra primabalerīnu Matildi Kšesiņsku. Tā mūsdienu Krievijas kino industrija reaģē uz 1917. gada Krievijas revolūcijas simtgadi. Šī revolūcija sagrāva gadsimtiem pastāvējušo Krievijas monarhiju, iesāka asiņainu Pilsoņu karu, un uz vairāk nekā 70. gadiem par saimniekiem sestajā daļā planētas sauszemes padarīja par vienu no nežēlīgākajiem 20. gadsimta režīmiem – padomju komunistisko totalitārismu. Tam, kurš vēlas gūt priekšstatu par tolaik Krievijā notikušo, noteikti vērts apmeklēt namu Sanktpēterburgā, kas reiz piederējis slavenajai Matildei. Grezna savrupmāja kādreizējās Krievijas galvaspilsētas centrā sasaistījusi balerīnas Kšesiņskas, Romanovu dinastijas un Krievijas revolūcijas uzvarētāju boļševiku vadoņa Vladimira Ļeņina likteņus. Šodien kādreizējā Kšesiņskas kundzes īpašumā darbojas Krievijas politiskās vēstures muzejs, te kādreiz pastāvējuša Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas muzeja mantinieks. Raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš devās un Sanktpēterburgu un tikās ar šī muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko. Kopā ar muzeja pārstāvi iepazīstam ekspozīcijas daļu, kas veltīta 1917. gada notikumiem, ekskursija sākas vietā, kur noslēdzas vēstījums par Krievijas impērijas laikmetu.

Matilde Kšesiņska, cars Nikolajs II, Ļeņins un Krievijas politiskās vēstures muzejs