Ulda Neiburga's guest appearances

Ulda Neiburga

Šīs dienas acīm

Tautu Savienība

Igoru Mintusovu

Latvijas Republiku

Krievijā Pirmā

Eiropas Savienību

Elmārs Ernsts Rozītis

Vinstons Čerčils

Tālava Jundža

Mao Dzeduna

Padomju Krievijas

Jenss Reihs

Josifs Staļins

Jāni Cimz

Fridrihs Briedis

Matīsu Gricmani

OwlTail

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā.Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā. Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

“Grēka un ienaida liesmās” - Ulda Neiburga stāsti par Otrā pasaules kara norisēm Latvijā

Apgāds "Mansards" izdevis vēsturnieka Ulda Neiburga monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar grāmatas autoru - vēsturnieku Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku Uldi Neiburgu. Darba pamatā ir Neiburga doktora disertācija, kas papildināta ar dokumentiem no Latvijas, Zviedrijas, ASV arhīviem.Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs.Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un tās likumīgie pārstāvji – Latvijas diplomāti ārzemēs – vēlējās sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā. Tomēr Baltijas valstu diplomātu centieni pievienoties 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti. Lai panāktu viena noziedzīga režīma – hitleriskās Vācijas sakāvi, ASV un Lielbritānija sadarbojās ar citu ne mazāk noziedzīgu režīmu – staļinisko Padomju Savienību un attiecībā uz komunistu okupēto Austrumeiropu ignorēja pašu pasludinātos tautu pašnoteikšanās principus.Latvijai ir arī sava nenotikusī Neatkarības diena – 1944. gada 8. septembris, kad Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas Valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Tā nekļuva par realitāti, jo brīdis, kad Vācijas karaspēks atstātu un PSRS Sarkanā armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, tā arī nepienāca. Nerealizēti palika arī ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās vienības bruņotās sacelšanās plāni kara beigās Kurzemē. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, sakari starp Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem veidoja pamatu Baltijas valstu starptautiskajai atzīšanai 1990.–1991. gadā.Tā par izdevumu var lasīt apgāda "Mansards" mājaslapā.

Apgāds "Mansards" izdevis vēsturnieka Ulda Neiburga monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar grāmatas autoru - vēsturnieku Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku Uldi Neiburgu. Darba pamatā ir Neiburga doktora disertācija, kas papildināta ar dokumentiem no Latvijas, Zviedrijas, ASV arhīviem. Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un tās likumīgie pārstāvji – Latvijas diplomāti ārzemēs – vēlējās sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā. Tomēr Baltijas valstu diplomātu centieni pievienoties 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti. Lai panāktu viena noziedzīga režīma – hitleriskās Vācijas sakāvi, ASV un Lielbritānija sadarbojās ar citu ne mazāk noziedzīgu režīmu – staļinisko Padomju Savienību un attiecībā uz komunistu okupēto Austrumeiropu ignorēja pašu pasludinātos tautu pašnoteikšanās principus. Latvijai ir arī sava nenotikusī Neatkarības diena – 1944. gada 8. septembris, kad Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas Valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Tā nekļuva par realitāti, jo brīdis, kad Vācijas karaspēks atstātu un PSRS Sarkanā armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, tā arī nepienāca. Nerealizēti palika arī ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās vienības bruņotās sacelšanās plāni kara beigās Kurzemē. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, sakari starp Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem veidoja pamatu Baltijas valstu starptautiskajai atzīšanai 1990.–1991. gadā. Tā par izdevumu var lasīt apgāda "Mansards" mājaslapā.

Ulda Neiburga pētījums par pretošanās kustības Latvijā sadarbību ar Rietumu sabiedrotajiem